Brokastis, muzejs un slēpotāju soliņi Budapeštā
No rītiņa aizčāpojām brokastīs uz kafejnīcu, ko man ieteica TripAdvisor. Neskatoties uz to, ka nopirkto atsauksmju skaits internetā aug, atsauksmju saiti joprojām ir derīgi. Blue Bird Cafe izrādījās baigi forša, gan noformējuma un stila, gan garšīguma ziņā. Interesanti, ka brokastis tur tiek piedāvātas no dažādām valstīm - britu, ar bekonu un olām, beļģu vafeles, franču pankūkas, un tā tālāk. Stilīgi!
Pēc patīkamajiem iespaidiem kafejnīcā devāmies uz nacionālo muzeju. Es muzejos varu izturēt tikai pāris stundas, pēc tam mūku no turienes tā, it kā pašu nelabo būtu ieraudzījis. Tā gadījās arī šoreiz. Paskatījos cirtņus, cirvjus, bruņas un lokus, un uzņēmu ātrumu. Divdesmitais gadsimts ir interesantāks - ir oldskūlīgs, vēderains televizors un fašistu forma, bet arī nogursti. Vārdu sakot, man ar muzeju pietika, un vēl vienam cvargam arī, un tāpēc mēs notināmies no turienes pavisam agri.
Divi palika, bet viens vispār ar mums nebija, jo "gāja savās darīšanās". Dīvaina frāze, jo kādas gan darīšanas pilsētā, kur tu nevienu nepazīsti. Bet mēs uzzinājām, kādas - suvenīru iepirkšana. Pievienojāmies lietišķajam interesantā suvenīru veikalā, kur visa produkcija ir vietējo mākslinieku radīta. Es, pēc savas tradīcijas, piepirku pāris pastkartes un magnētiņus, bet pārējie vispār - gleznu. Man šķiet, ka veikalu sauca @rododendronart, bet neesmu gluži pārliecināts. Jebkurā gadījumā, Budapeštā kultūriņa vārās, un jūs atradīsiet arī citas, ne mazāk ievērības cienīgas bodes.
Pēc iepirkšanās mēs devāmies uz Budas pili, otrā krastā no centra. Tur mēģinājām atrast ko parīt, bet tādās vietās vai nu ir baigi dārgi, vai arī nav pārāk labas atsauksmes, jo kur gan tūristi liksies no zemūdenes. Mums uz vakarpusi bija plāns aizbraukt uz kalnu, papriecāties par saulrietu, un tāpēc baigi kavēties nedrīkstēja. Galu galā trīs no mums, kuri gribēja uzbraukt augšā ar slēpotāju soliņiem, ielēca taksī un aizvālēja, bet atlikušie turpināja meklēt pieejamu sabiedrisko ēdināšanu.
Augšā jau mēs uzbraucām ar soliņiem pa lēto. Pie kam viens no mums visu ceļu mīlīgi spiedza aiz šausmām, ka soliņi ir 5-10 metru augstumā virs zemes. Tas bija burvīgi. Bet es Šveicē pie augstuma jau biju tā pieradis, ka sacēlu kājas un ērti iekārtojos pusguļus. Aizmirsu gan, ka man bikses cauras, un apenes spīd ārā. Labi, ka ne pauti!
Kāpšana no kalna lejā kājām un Budapeštas kopsavilkums
Uz kalnu jau mēs uzbraucām, bet kā tikt lejā? Lieta tāda, ka pacēlājs strādā līdz 17.30 + līdz pēdējam apmeklētājam. Bet ir veikli izdomāts, kā izvairīties no šī punkta ļaunprātīgas izmantošanas. Rindu diezgan ātri palaiž iekšā būdiņā, un tad durvis aiztaisa, lai neviens netēlotu no sevis "es te tikai fiksi, man arī vajag lejā".
Galu galā mēs arī izrādījāmies vieni no šīm čammām: stāvi tik aiz slēgtām durvīm un kuko. Autobusa uz leju nav, bet visi Bolti bija pastāvīgi aizņemti. Pat paēst nebija kur nopirkt - pankūku bode vērās ciet, bet darbinieki mazgāja traukus. Nopirkām vismaz sidru, lai kaut kādu cukuru sevī ielietu. Toties, tā kā vairs nebija kur steigties, mēs nedaudz pastaigājāmies, uzlīdām nelielā tornītī. Pēc tam gājām kājām uz leju pa stāvām takām. Varēja jau arī pa asfaltu, bet tas nav sportiski. Kamēr vēl nebija satumsis, nolēmām riskēt. Kad jau bija iestājies teju tumšs, laisks vakars, un maz ko vairs varēja redzēt, beidzot izkūlāmies pie autobusa pieturas. Drīz jau virzījāmies uz rajonu.
Nākamajā rītā mēs pabrokastojām tajā pašā brīnišķīgajā Blue bird cafe. Es vispirms aizskrēju uz pastu - nosūtīt pastkartes. Man negribējās, jo jutos es ne visai labi, kā tas ir 90% no mana dzīves laika. Taču, zinot, ka manas adresātes saņems lērumu pozitīvu emociju, es piespiedu sevi pastāvēt rindā pēc markas, labi vēl, ka vārdu "Eiropa" visur saprot. Pēc tam šķībi uzskribelēju sveicienu un lidoju atpakaļ uz kafejnīcu ar boltskūteri, kur puiši man jau bija pasūtījuši brokastis. Par laimi, laiks mums bija, un es paspēju gan aprīt beļģu vafeles, gan piepirkt kafijas pupiņas - sev un dāvanai. Pa ceļam izcēlās smacīga un karsta diskusija par to, vai mūsu Visumu var nomērīt līdz galam, vai arī kvantu mehānikas līmenī viss ir aptuvens. Taksī es zaudēju retorikā. Pēc tam nedaudz atspēlējos, atsūtīju saiti uz rakstu, kurā stāstīts, par ko piešķīra Nobela prēmiju fizikā 2022. gadā. Krievu valodā ir, piemēram, Meduzā - https://meduza.io/feature/2022/10/04/nobelevskuyu-premiyu-dali-fizikam-zalozhivshim-fundament-kvantovogo-interneta-buduschego.
Kāds tad ir rezumē? Budapešta līdz galam mums neatklājās, un es tur pabūtu vēlreiz, lai saprastu to labāk. Speciāli laikam nelidotu, bet, ja liktenis iemetīs, pastaigāšu, papētīšu.
